Par sevi, ap sevi

         Tomēr Robertam bija taisnība, lielākā daļa ir kā krāsaini stikliņi, bet viņš vēlās tikai dārgakmeņus. Es labāk Rīgā skatos debesīs un meklēju naktīs zvaigznes, jo tās man pietrūkt, tāpat kā aizbraukt mājās. mājās uz Ventspili. Šajā nostaļģijas pilnajā vakarā alkstu savus draugus, viņu smaidus, labos vārdus un kopumā viņu labo kompāniju. Tikai augot vecākam es saprotu, ka nekad vairs nebūs kā jaunībā, ar maz pienākumiem, atbildības un sekām, tāpat nekad draudzība nebūs tāda kāda tā bija, bezrūpīga, pilna prieka.
        

Bēdas

Mēle izpļāpā visu, ko tai nevajadzētu stāstīt, bet sirds apvainota griež zobus. /I. Ziedonis/

Ir tikai viens cilvēks, kuru es ienīstu un atceroties to es gribu raudāt. 

Nick Drake & Bad Seeds - Into my arms

And i don't believe in the existence of angels

But looking at you I wonder if that's true

But if I did I would summon them together 

And ask them to watch over you

To each burn a candle for you

To make bright and clear your path

And to walk, like Christ, in brace and love

And guide you into my arms

Vakara nostaļģija

    Vai tev nekad nav uznākusi vēlme, lai kāds tevi saprastu vai arī kāds, kuram tu varētu izklāstīt savas domas, nostāju par dzīvi? Tieši tāda vēlme uzmācas šovakar tieši man. Par nožēlu jāatzīst, ka man nav pašlaik cilvēks, kas varētu mani uzklausīt.

Klausos "Nick Cave & Bad Seeds - Are you the one that I've been looking for" un savā ziņā jūtot gan priecīgs, gan bēdīgs vienlaicīgi. Kā jau atkal pirms gulēt iešanas iedomājos par visiem man svarīgajiem cilvēkiem, domās pie sevis novēlu to labāko, atceros kādu no saviem principiem un nesen iegūtajām atziņām par dzīvi. Pēdējā no atziņām ir gauži vienkārša- Es esmu atbildīgs par saviem draugiem, kā nekā uzskatu draugus par savu otro ģimeni. Lai tev lasītāj izdodas pavadīt izcili šīs pēdējās Augusta dienas. :) 

Kapa puķes

Kapa puķes,

Visskaistākās man šķiet,

Nevajag pat naudu tērēt,

Atliek tikai uz kapiem iet.

     Šodiena tāda īpatnēja, mazliet lietus, agri no rīta zibens, kuram paralēli nevarēja dzirdēt pērkonu. Nevaru sagaidīt ka došos atpakaļ uz Rīgu. 

Ļaunais sapnis

Atļaujiet man atpūsties,

Tikko no murga pamodos,

Un vēl sirds kā traka dauzas,

Kā zibens būtu spēris to.

Vakarā es pamodos,

Zilā krāsa ar zelteno,

Sajaukušās skaisti,

Nav laika atpūsties.

Sāku domāt, atceros,

Kas manā murgā bija,

Iznīcība, sārtas liesmas,

Cilvēks izgaist,

Nepaliek pat kapakmens.

Jauns Bloggs 

Tā kā drīz atkal atsāksies skolas gaitas un atkal būs jāliek rakstīšana pie malas, izdomāju izveidot jaunu bloggu, lai kaut cik atspoguļotu manu ikdienu, domas, apkārtējo pasauli, tādā veidā kā es to saskatu un interpretēju.

Jau vasara iet uz beigām un ir pavadīts ,patiešām, lielisks laiks ar draugiem Ventspilī, mazliet arī rakstniecība, kurai ar katru dienu paliek aizvien mazāk laika, bet ik pa laikam ienāk kāda jauna doma prātā, kura tiek priekrakstīta, lai netiktu aizmirsta. 

Pēc pirmā Ventspils pilsētas svētku vakara, ļoti agri no rīta, klausījos Gustava Buteļa, jeb Gustavo vecās dziesmas, kuras nebiju ilgu laiku klausījies. Uz to dziesmu "bītiem" sāku likt kopā atskaņas un beigu beigās nonācu līdz dzejolim.

Tu atskaitītus pantiņus tu vienmēr skaiti,

Tie pūra lādē ar putekļiem klāti,

No realitātes esi tālu tu, 

Un par to tev piedots tiks.

Savās domās tu tālu klejo,

Pat zemi vairs īsti neredzot,

Tev mākoņi kā spilvents ir,

Bet nāksies cauri krist.

Naivs tu esi, tas ir fakts,

Savos mirkļos, tālu prom,

Es jau aizmirsu, tas esi tu,

Ar sapņiem, bez rītdienas.